Vai no Siguldas ir saskatāms Kolkas rags?

Ikviens, kurš kādreiz jau uzkāpis Turaidas pils tornī, pabijis Bobsleja trases "debesskrāpī" vai pat nokļuvis Siguldas TV torņa smailē, pārliecinoši teiks - Nē! Viņiem pievienosies arī tie, kuri, saņemot drosmi, iekāpuši drebelīgi rūcošajā lidmašīnītē, lai no vairāku simtu metru augstuma dažu minūšu ilgā lidojumā pavērotu Gaujas ieleju. Netālo Līgatni, Inciemu, Raganu, Mālpili, nu varbūt ļoti skaidrā dienā tālu pie horizonta arī Rīgas TV torni var saskatīt, bet kur nu Kolku!

Bet es saku - No Siguldas var redzēt Kolkas ragu! Un ne tikai! Visa Latvija ir kā "uz delnas"!

Nepieciešams vien gaisa balons, piemēroti laikapstākļi un apņēmība. Šie nosacījumi var būt arī apgrieztā secībā.

Ja manam apgalvojumam iebilstat, tad izlasiet šo rakstiņu. Ja pēc izlasīšanas neticēsiet, ka arī jūs to spējat, tad uzmeklējiet mani un es jums pierādīšu pretējo.

Un tātad - kā man tas izdevās?

Ir jauka sestdienas ziemas pievakare. Sals "kniebj" ar –10C grādiem. Zila debess bez neviena mākonīša, saule teju, teju pazudīs aiz apvāršņa. Meteorologi teiktu - Ziemeļeiropu klāj plašs augsta spiediena apgabals - anticiklons. Tas nozīmē, ka arī svētdiena gaidāma ar līdzīgiem laikapstākļiem.

Nesen atgriezos no Alpiem, kur jau trešo gadu pēc kārtas piedalījāmies fantastiskos gaisa balonu svētkos. Kārtējo reizi cerējām arī uz piemērotiem laikapstākļiem un vajadzīgo vēja virzienu, lai gaisa balonā pārlidotu Monblānu. Tomēr, atkal - ne kā. Bija jāsamierinās tikai ar ielejas lidojumiem, izbaudot 100 gaisa balonu krāsainību uz 3000 metru augsto klinšaini sniegoto grēdu fona.

Bet kāpēc gan, par spīti viltīgajiem Alpu vējiem, neizmēģināt to "brāļus" 5 - 6 kilometru augstumā tepat Latvijā? Pie reizes būs iemesls censties uzlabot paša jau agrāk sasniegto Latvijas augstuma rekordu lidojumos ar gaisa balonu - 5200 metri. Lai lidojumam būtu pavisam konkrēts uzdevums, tad izvēlos mērķi - pacelties virs 6 kilometriem.

Lai visu saplānotu un veiktu nepieciešamos priekšdarbus, manā rīcībā palicis viens vakars un nakts, ar obligātu nosacījumu - miegam atvēlēt vismaz 6 - 7 stundas. Lai lidojums izdotos, tam jāsākas svētdienas rītā ne vēlāk kā 10:00.

Lidojumam izvēlos Latvijas skaistāko un tehniskajā ziņā modernāko balonu "Rīga".

Par gaisa balona stāvokli un nepieciešamo ekipējumu rūpju nav. Viss ir sagatavots un pārbaudīts vēl dodoties uz Alpiem.

Vēlreiz rūpīgi izpētu un izanalizēju visu internetā pieejamo meteo informāciju. Lai gaisa kuģim bez dzinēja un stūres, kurš atrodas tikai un vienīgi vēja varā, saplānotu iespējamo lidojuma maršrutu, jānovērtē nevien mākoņainība, piezemes vēja ātrums un virziens, bet jāzin arī tas, kas notiks vairāku kilometru augstumā. Pētījumi ļauj izdarīt secinājumus, ka lidojumu varēsim sākt tieši Siguldā, lai sākotnēji dotos ziemeļaustrumu virzienā un, palielinot augstumu, vējš balona trajektoriju grieztu pulksteņrādītāja virzienā uz austrumiem, dienvidaustrumiem, dienvidiem un pat dienvidrietumiem. Uz kartes, viens aiz otra, jāatliek vien nogrieznīši vēja ātrumam (arī tas ir mainīgs) atbilstošos garumos un "bilde būs skaidra". Tā es izprojektēju balona ceļu - sākam Siguldā un pa loku Līgatne, Amata, Sērmūkši virzāmies uz Piebalgu, lai pēc 2-3 stundu lidojuma piezemētos, iespējams, Madonas apkārtnē. Kaut kur virs Alauksta vajadzētu sasniegt maksimālo 6 kilometru augstumu.

Tagad mans "kaujas plāns", tikai lidotājiem un aviācijas dispečeriem vien zināmās zīmēs un valodā, jāliek uz papīra, lai sagatavotu speciālu dokumentu, ko sauc par Lidojuma plānu, un tas vēl šovakar pa faksu jānosūta Latvijas gaisa telpas kontrolieriem. Bez viņu atļaujas es balonā varu vizināties tikai līdz kilometra augstumam, un arī tad ne visās Latvijas vietās.

Vienlaikus ar šiem darbiem apzvanu arī savus balonkomandas aktīvistus. Lai balonu sagatavotu lidojumam, ir nepieciešami 2-3 prasmīgi palīgi. Pēc balona pacelšanās, komanda, pētot kartes un rācijā uzklausot manus rīkojumus, automašīnā seko uz plānoto piezemēšanās rajonu, kurā jācenšas nokļūt vēl pirms to sasniedzis balons. Arī tas ir aizraujošs piedzīvojums. Tāpēc, gandrīz vai ikviens no uzrunātajiem ir gatavs mainīt svētdienai iecerētās programmas prioritātes, aizstājot slēpošanu vai citus ziemas priekus ar balona "ķeršanu".

Pulkstenis jau skaita desmito vakara stundu. Vēlreiz pārskatu un sarindoju visu lidojumam nepieciešamo, lai agrajā rītā kaut ko neaizmirstu. Latvijas austrumu puses topogrāfiskās un ceļu kartes, rācijas (3 gab.), altimetrus un variometrus (2), GPS (2), transponderi ar akumulatoru (šīs "kastītes" signāls, aviācijas dispečeriem uz ekrāna parāda gaisa kuģa atrašanās vietu), skābekļa balonu un maskas (zinu jau no iepriekšējiem augstumlidojumiem, ka mans organisms šo piedevu prasa pēc 4 - 4,5 kilometru sasniegšanas). Viss! Laiks naktsmieram.

Svētdienas rīts sākas ar pamošanos 6:15 un tramīgu skatienu logā. Lieliski! Joprojām var saskaitīt, cik zvaigznes ir Latvijas debesīs. Vējš nekustina pat sīkākos koku zariņus, karogi piekļāvušies mastiem un dūmi no skursteņiem pavisam slinki un nesteidzīgi ceļas augšup. Termometra rādījums –25C, gan pārsteidz, bet tas pat labi - balona lidojums būs ekonomiskāks, jo mazāk jākarsē tā apvalkā esošais gaiss. Savulaik, lidojot Ziemeļpolā, temperatūra bija pat –35C grādi. Jāsaudzē vien paša degungals.

Ātras brokastis un 7:00 atkal pie datora. Ko rāda jaunākais satellītuzņēmums, kā uzvedīsies augšējie vēji, kas sagaidāms uz zemes piezemēšanās periodā?

Viss O.K.! Zvans dispečeriem, lai aktivizētu Lidojuma plānu, un ceļš uz Siguldu, pa ceļam savācot komandas biedrus, var sākties.

Vangažos termometrs joprojām rāda –25C. Modinot Latvijas tautu un aicinot izbaudīt ziemas priekus, pa radio skan uzmundrinošā Gundara Āboliņa balss. Nolemjam Gundaram piezvanīt un pastāstīt par mūsu šīs dienas plāniem. Nekavējoši tieku iecelts par Radio SWH lidojošo speciālkorespondentu Latvijas debesīs un sākas iepriekš neplānota mūsu akcijas publicitātes kampaņa.

9:00 esam Siguldā. Kaķīškalns vēl tukšs. Šķiet slēpotāji, gaidot lai saule kaut nedaudz iesilda gaisu, šodien nesteigsies aizpildīt trasi.

Pie Bobsleja trases komandas "roll - call" - Arta, Gatis, Alberts, Mārtiņš, Reinis. Visi. Pie mūsu "darba zirga" Mitsubishi Pajero āķējam piekabi ar balonu un dodamies uz izvēlēto starta laukumu tepat, Gaujas ielejā. Līdzās esošā Pilsētas trase jau pildās ar slēpotājiem un viens otrs, pirms kāpt uz slēpēm, nāk tuvplānā apskatīt negaidītos kaimiņus. Balonkomanda ir pieredzējusi, sals joprojām kniebj ne pa jokam, un, lai nenosaltu, visi darbojas raiti, tāpēc gaisa kuģis tiek samontēts un "uzcelts kājās" visā savā krāšņumā nepilnā pusstundā.

Parādās arī fotogrāfi un pat viens otrs žurnālists. Es steidzu lidgrozā izvietot un nostiprināt visu ekipējumu. Grozs liekas neparasti tukšs, jo lidošu vienatnē un līdzi būs tikai minimālais nepieciešamais deggāzes - propāna daudzums. Uzstādām un pārbaudām mērinstrumentu rādījumus, kā nekā iecerēts sasniegt rekordu. Vēl paķeru termosu ar karstu kafiju un šokolādes tāfelīti, ja nu lidojumā uznāk bada sajūta. Pēdējās instruktāžas un atvadu vārdi. Viss kārtībā.

Pirmais radio sakaru seanss ar lidostas dispečeriem Rīgā. Uz ekrāna esmu ieraudzīts un iekļāvies visu lidaparātu, kuri izmanto Latvijas gaisa telpu, kustībā.

Aizvadīta lidojuma pirmā pusstunda. Augstums 2850 m, kurss 184, ātrums 32 km/st. Lejā atpazīstu Jūdažus. Saprotu, ka mans plānotais maršruts sāk jūtami atšķirties no faktiskā. Sazinos ar komandu, kura uzņēmusi virzienu uz Piebalgu un patlaban jau atrodas Līgatnē. Informēju par lidojuma datiem un komandai nosaucu citu orientieri - Mālpils. Pie sevis pukojos, ka vējš mani izjokojis un nes ne tai virzienā, kur solīja. Tikai pēc lidojuma, atkārtoti izstudējot visus meteo datus, sapratīšu, ka šoreiz tā ir bijusi mana maršruta plānošanas kļūda. Pareizi nenovērtēju apakšējo un augšējo vēju ātruma atšķirības.

45 minūtes. Tukšs pirmais propāna balons. Augstums 4014 metri. Ātrums 36,5 km/st. Kurss 223 - virzos uz dienvidrietumiem. Sajūtu vieglu reibonīti. Nolemju atturēties no šāda "kaifa" un pieslēdzos skābeklim. Beidzot pilnībā samierinos ar faktu, ka Piebalga manā maršrutā šodien nebūs, un tā kārtīgi paskatos arī uz rietumiem.

Uuuuh! Aaaah! Oooo! Skatienam paveras viss Rīgas jūras līcis!

No Pērnavas ziemeļos, līdz Kolkas raga smailei vakaros. Rīga - maza, maza "sādžiņa" līča dienvidu galā. Lūk, tieši tāpēc apraksta sākumā uzdevu provokatīvo jautājumu - vai no Siguldas var saskatīt Kolku?

Es pareizo atbildi zināju, jo par to biju pārliecinājies pats ar savām acīm. Jau agrāk, savos iepriekšējos augstumlidojumos konstatēju, cik maza ir mūsu Latvija. No 3-4 kilometru augstuma Latvijas centrā, tā ir pārlūkojama virzienos uz visām debespusēm. Atliek vien sīkajā zemes rakstā piemeklēt atpazīstamus orientierus. Tam vislabāk noder lielie ezeri un upes, lai gan arī tie ir pārvērtu-šies maz mazītiņos pilienos un sīkās urdziņās. Gaisa balona nesteidzīgā gaita un apkārt valdošais miers ļauj pilnībā nodoties šīs

mozaīkas dešifrēšanai, vienlaikus apzinoties cilvēka niecību un Dabas varenību.

Mans rekordlidojums turpinās. Pēc pirmās stundas esmu 5200 metru augstumā, kaut kur zem manis Kangari. Kurss 226 grādi, ātrums pieaudzis un ir 65,2 km/st. Komandai esmu nosaucis jaunu orientieri - Ikšķile, un viņi uz apledojušā Ērgļu lielceļa Kangaru līkumus izņem gandrīz vai kā autorallija ātruma posmā. Vien pietrūkst iepriekš sagatavotās "ceļa leģendas" un pašiem kartē jāizvēlas optimālais maršruts. Nav vienkārši, kad jānoķer gandrīz automašīnas ātrumā traucošais balons.

Ik pa brīdim dispečeri lūdz informēt par lidojuma augstumu. Saprotu, ka notikusi kāda tehniska kļūme ar transponderi un viņi ekrānā neredz šos datus. Vispār komunicēšanās seansi pa rāciju manī izsauc diskomfortu, jo informācijas apmaiņa ar dispečeriem jāveic angļu valodā, tam izmantojot tikai speciālu aviācijā pieņemtu frazeoloģiju, ko man līdz šim nācies darīt ļoti reti. Līdz ar to ilgi jādomā, kā precīzi formulēt nepieciešamo informāciju. Bez tam, neērtības rada arī skābekļa maska, kas man, lai kaut ko pateiktu, ik reizi jānoņem.

Cerot likvidēt transpondera darbības nepilnības, to "pārstartēju" līdzīgi datoram. No dispečeriem nekavējoties saņemu ziņu, ka nu mans gaisa kuģis ekrānā redzams ar visiem nepieciešamajiem datiem un lidojums var turpināties. Biju jau sācis baiļoties, ka saņemšu pavēli ceļojumu pārtraukt.

Visu uzmanību koncentrēju uz altimetru. Līdz 6000 metriem atlicis pavisam nedaudz. Nolemju, ka, lai izslēgtu mazākās šaubas par 6 kilometru sasniegšanu, pārtraukšu palielināt augstumu tikai pēc tam, kad manis izvirzīto robežu uzrādīs visi man līdzi esošie mērinstrumenti, gan abi altimetri, gan GPS.

Sāku atceļu. Tas noteikti būs daudz ātrāks. Ar degļiem strādāju retāk un gaiss apvalkā atdziest līdz +45-50C grādiem. Tas zemei ļauj tuvoties ar vertikālo ātrumu 4-5 m/sek. Apzinoties, ka bildē nekas īsti nebūs saskatāms, tomēr steidzu nofotografēt Rīgu no 5km augstuma. Pagājušas tikai 10 minūtes, bet jau esmu nokritis 2km zemāk un varu atbrīvoties no skābekļa maskas.

Atkal sazinos ar zemes komandu. Viņi vēl "raļļo" pie Tīnūžiem, tātad esmu tiem priekšā.

Zem manis arvien konkrētāk sāk iezīmēties Rīgas HES ūdenskrātuves aprises. Lai arī vēl atrodos 2km augstumā, jau sāku domāt par iespējamo piezemēšanās rajonu. Lielu katlu māju skursteņu dūmi rāda, ka piezemēties varēšu, lidojot atpakaļgaitā - piezemes vēja virziens ir tāds pat, kā uzsākot lidojumu Siguldā.

Esmu 1km augstumā un sāku samazināt kritiena ātrumu līdz 2-3 m/sek. Atvados no dispečeriem, jo šai augstumā jāvadās pēc vizuālajiem lidojumu noteikumiem un viņu palīdzība vairs nav nepieciešama. No Ikšķiles puses parādās vēl viens lidaparāts - amerikāņu 4 vietīgā lidmašīnīte "Tiger". Arī mūsu amatierlidotāji, tāpat kā citviet pasaulē, ieraugot gaisa balonu, nevar nociesties, neaplidojot ap to goda riņķi, sveicienam sašūpojot spārnus un papriecējot acis par spilgtajām krāsām.

Esmu Daugavas kreisajā krastā, netālu no Daugmales. 500 metru augstumā vējš ir ieslēdzis solīto "atpakaļgaitu", un es gaisa kuģi stūrēju uz Saulkalni, lai piemeklētu piemērotu piezemēšanās laukumu. Gandrīz vienlaikus ar ziņu no komandas, ka viņi mani panākuši, arī es uz Ogres maģistrāles ieraugu mūsu balonmašīnu Pajero.

Netālu rēgojas drūmi būvmateriālu ražotnes korpusi. Nelielā augstumā, suņu rējienu un bērnu spiedzienu pavadīts, pārslīdu daudzstāvenes. Šaurā spraugā starp dzelzceļu un maģistrāli izvēlos sniegotu tīrumu. Derēs. 12:22 esmu piezemējies. Uz šosejas veidojas ziņkārīgo automašīnu rindas.

Šurp steidz komandas biedri un vietējie bērneļi. Beidzot laiks arī kafijai un šokolādei.

Palīgu daudz, tāpēc balons jau pēc 15 minūtēm ieņēmis savu ierasto mājvietu piekabē.

Varam sākt atceļu uz Siguldu un domāt par svinīgajām pusdienām.